ziedi sniegā..     Kad iestāsies pavasaris, kas īstenībā nav aiz kalniem, saule iespīdēs logā, un šur tur parādīsies arī pa kādam asniņam, kas pavasara reibumā izstīdzējis no zemes tieksies pret sauli. Sievietes lūkosies kā atbrīvoties pēc ziemas garo mēnešu laikā apnikušo mēteļu ieslodzījuma, un nometušas šos liekos apģērba gabalus, kā tādas pavasara saulē atmodušās un apdullušas mušas skries, un skries, un skries, es acis miegdams, lai tas skrejošais un gaisīgais skaistums, kas apkārt, pārāk nereibina, steigšos uz dārzu baudīt vai nu tad beidzot tā zeme ir pietiekami apžuvusi, lai tad rokas, kas ziemu pūtušās, varētu tvert rokās lāpstu un rakt. Nojaušu ka kājās būs jāvelk zābaki, un mugurā kāds siltāks praķītis, jo pavasara saule ir visai mānīga. Visticamākais tikai vēlāk, tad kad garām aizlidos pirmais tauriņš, noducinās pērkons, ļaušos atliekt muguru, lai uzmestu aci padarītajam, un ievilktu sevī dziļāk, pavasarī ziedošu pļavas puķu reibinošo smaržu.
     Tāds nu ir dārznieka pavasaris.